Blīdene

Blīdene senāk un tagad

"Pati pils, monumentāla celtne krievu ampīra stilā, stāvēja liela parka vidū, kas nemanāmi pārgāja biezā mežā. Parādes piebrauktuve, ko rotāja smagnējas kolonnas, bija pavērsta uz milzīgu apaļu pagalmu, ko ceļš sadalīja uz pusēm.

Mājas pusē pagalmu veidoja zālājs ar krūmiem un puķu dobēm, bet otru pusi aizņēma dīķis, kurā peldēja mājputni. Tieši pretī ieejai, aiz dīķa, atradās staļļi un kariešu šķūnis, arī ampīra stilā. Ar savu otru fasādi pils bija vērsta pret parku. Šajā pusē bija liela terase... No šīs terases pavērās skats uz lielu pļavu, ko no vienas puses ierāmēja neliels ezers ar gleznainu salu, kuru ar sauzemi savienoja prāmis, no otras puses - mežs. Uz māju veda plata ēnaina aleja, divu verstu garumā."

Александр Давыдов. Воспоминания.
Париж, 1983, стр. 97-98

Pilsblīdene. 2004.gada 21.februāris, sniegota ziemas diena, pulkstenis rāda pusdesmit no rīta. Stāvu pie pamestās divstāvu ēkas ar aiznaglotiem logiem, jācenšas iztēloties, ka šī ir tā pati harmoniskā un koptā Blīdenes pils, kura redzama daudzajās fotogrāfijās manās rokās. Kundziska, ļoti kundziska mītne, un fotogrāfijas, kas tapušas ap 1900. gadu, rāda firstu Līvenu dzimtas aristokrātisko, rāmi garlaikoto sadzīvi zem krāšņi gleznotajiem ampīra stila griestiem, rāda laikmetu, kad visa sensenā lietu kārtība, kurā ietilpa arī izsmalcinātā muižu kultūra, vēl šķita mūžīga esam. Viens no attēliem iepazīstina ar visu muižas ansambli tā ziedu laikos; tas ir guašas gleznojums, kas tapis aptuveni 1835. gadā. No paaugstinātas vietas parkā skats var blīvi slīdēt pāri koptiem stādījumiem, dīķim, ko baro mazs strautiņš, līdz atduras pret ēku puduri, kura vidū paceļas pils. Aiz tās vīd saimniecības māju sarkanie kārniņu jumti, bet attēla kreisajā malā stāv romantiskas dzirnavas, parkā šur un tur redzams kāds paviljons, bet dīķi peld gulbji.

Gribu nofotogrāfēt šo pašu skatu mūsdienās. Lecot pāri piesnigušām dziļām vagām, ko iebraukuši traktori, no lielās lauces, kas kādreiz pletusies pils dienvidu pusē, pa šauru sniegā iemītu taciņu var iekļūt kādreizējā parka teritorijā. Šo taciņu, ko vietām šķērso zvēru pēdas, gan nav ieteicams pamest, jo sīkā koku un krūmu audze pārvarāma tikai ar lielu neatlaidību. Vietām pēkšņi plaši izcirtumu laukumi, bet, kad beidzot atrasta vieta, ko pirms 170 gadiem savai ainavai bija izvēlējies mākslinieks, izrādās, ka pils vispār nav ieraugāma. Nav saskatāms nekas, visapkārt veco koku stumbri un jaunā pameža zaru biezais tīklojums. Bet attēlā redzamo ēku - dzirnavu, pārvaldnieka un saimes mājas, klēts un staļļa jau arī vairs nav, tie vīd kā drupu un pārbūvju monstri. Toties muižas centrā šķērsām ieaugusi gara divstāvu dzīvojamā māja, kurā tikai aizkari pie logiem liecina, ka tā vēl nav gluži pamesta, vērojams katlumājas augstais dūmenis, kaut kādas pamestas tehniskas būves, kuru nozīme vairs nav saprotama. Viss pārējais ir drupas, kuras neviens nav vēlējies ne nojaukt, ne atjaunot. Aizgājusī sociālistiskā sadzīve, paviršība un nīkulība šeit, tāpat kā citur, sevi apliecina kā neglītuma apoteozi, pašu nožēlojamāko būvniecību, kopš pastāv pasaule. Rāda arī to, ka šis posts ik brīdi ir ap mums, un tikai senu attēlu virtuālajā pasaulē iespējams ieraudzīt, ka Latvijas kultūrainava ne vienmēr bijusi nožēlojama un neglīta.

Skaistā Blīdenes ainava gleznota neilgi pēc tam, kad muižas apbūve tikusi pabeigta. To dzīvē ieviesa Elejas muižas īpašnieka grāfa Johana (Žanno) Kristofa Frīdriha Mēdema iegriba: Kurzemes hercogienes Dorotejas brālis slimoja ar būvēšanas māniju. Šķiet, Mēdems bija vienīgais Kurzemes muižnieks, kas sev turēja privātarhitektu šīs dārgi izmaksājušās kaislības apmierināšanai. Tas bija no Saksijas nākušais Johans Georgs Ādams Berlics, kurš grāfam Žanno 1810. gadā bija pabeidzis Elejas pils celtniecību. Tad 1818. gadā nāca kārta nelielai, bet skaistai celtnei Jelgavas pievārtē, kas pastāv joprojām un ir pazīstama ar nosaukumu Villa Medem. Tajā pašā gadā grāfs Mēdems nopirka Durbes muižu pie Tukuma, un tur pastāvošo kungu namu Berlics pārvērta par pili, piebūvējot pa prtikam ēkas pagalma un parka pusē. Taču ar to nebija diezgan. 1829.-1830.g. Berlics pārbūvēja kungu māju vēl vienā grāfa Žanno Mēdema muižā. Tā bija Blīdene.

LNB kolekcijā saglabājies arī fasādes mets, kas neapšaubāmi bijis viens no Berlica variantiem Blīdenei. Atšķirība ir tikai logu skaitā – zīmējums rāda īsāku celtni. Šāda atšķirība nav nekāds brīnums, ņemot vērā, ka Blīdenes celtne tapa kā senākas kungu mājas pārbūve, kas pieļāva plašas izmaiņas. Mets arī piedāvā vienā līnijā izstieptu fasādi, taču realizētajā veidā Blīdenes pils ieguva nelielus uz priekšu izvirzītus gala rizalītus.

Blīdenes pils salīdzinājumā ar iepriekšējiem Berlica darbiem var likties vienkāršota un skarba. Kaut gan ārēji tā atkārto Mežotnes pili ar tās trim rizalītiem un četrkolonnu portiku, atšķirība ir liela. Ēka kļuvusi zema un pieplacināta, dekoratīvās detaļas izzudušas. Nav logu ailu ierāmējumu, skopi lietoti arhitektoniskie profili, bet – pats galvenais – jonisko orderi nomainījis vienkāršais toskāniskais kārtojums, kas pirmoreiz rodams kādā no grāfa Žanno Mēdema iecerētajām un Berlica realizētajām celtnēm. Zināmu prozaiskumu klasiskajam portika frontonam piešķir tā centrā iekomponētais pulkstenis, ideja, kas iemiesota arī Berlica celtajā Durbes pilī.

Blīdenes pils labi atspoguļo brīdi, kurā tā radusies. Laikā ap 1830. gadu Kurzemes muižu arhitektūra attīstījās nevis monumentālā ampīra stila virzienā, kādu to visā Krievijas impērijā vēlējās redzēt Nikolajs I, bet drīzāk pieslējās vācu pilsoniski bīdermeieriskās kultūras virzienam ar tā tieksmi uz omulību, ģimeniski ievirzītu sadzīvi un saprātīgi veidotu lauku dzīves ideālu. To atspoguļoja arī Blīdenes muižas centra daudzās saimniecības ēkas, no kurām galvenās bija simetriski izkārtotas ap poligonālo pagalmu. Attālāk bija izvietots dzirnavu saimniecības komplekss, doktorāts, siltumnīcas, brūzis.

Ampīra stils toties pilnā mērā parādījās Blīdenes pils iekštelpās. Plānojuma ziņā tās bija samērā vienkāršas; monumentālo kupola zāli, ko Berlics bija pārņēmis no Kvarengi projekta un vairākkārt atkārtojis savās celtnēs, Blīdenes pilī nomainījusi liela taisnstūra zāle. Nebija nekādu kolonnu vai stuka veidojumu.Viss interjeru efekts bija radīts ar glezniecības palīdzību, dekoratīvus akcentus katrai telpai piešķīra arī reljefās podiņu krāsnis. Kā rāda 1929. gada fotofiksācija, vismaz trīs telpās – lielajā zālē, ēdamzālē un vienā no astoņiem saloniem – bija sarežģītas gleznojumu kompozīcijas, pamatā grizaļas tehnikā – ar vienu krāsu –, taču papildinātas arī ar polihromiem figurāliem vai kluso dabu gleznojumiem.

Gleznojumu autors ir zināms, pateicoties tam, ka Blīdenes baznīcas grāmatās pils izbūves laikā atzīmēts Jelgavas krāsotāju meistars Johans Frīdrihs Vēnerts. Domājams, ka tieši J.F. Vēnerta iespaidīgais veikums Blīdenē kalpojis par labu rekomendāciju, kad 1841. gadā radās jautājums par jaunizbūvētā Kurzemes bruņniecības nama Jelgavā interjeru izgleznošanu. Šo pasūtījumu saņēma Vēnerts, kurš bruņniecības nama zālē radīja lielākos ampīra stila dekoratīvos gleznojumus Latvijā.

1837. gadā arhitekts Berlics nomira, taču grāfs Žanno nebūt nedomāja apspiest savu būvēšanas kaislību. Kā liecina neogotiskas kapelas plāns minētajā būvprojektu kolekcijā LNB ar Berlīnes arhitekta Emīla Jūliusa Augusta Štrausa parakstu, grāfs Mēdems tobrīd jau bija novērsies no klasicisma. Aizraušanās ar gotiku – pirmo historisma vilni šajā vēsturisko stilu atdarināšanas ķēdē – nebija gājusi secen visu moderno mīlošajam grāfam Žanno Mēdemam. Tikai viņa nāve 1838. gada 23. februārī pārtrauca tālākas būvieceres.

Pēc grāfa Ž. Mēdema nāves viņa mantinieki 1843. gadā Blīdenes muižu kompleksu pārdeva firstam Oto Līvenam. Viņš bija Krievijas ķeizara Pāvila I bērnu audzinātājas Šarlotes Margaretas fon Līvenas mazdēls. Šī Krievijas ķeizariskās ģimenes vidū ļoti cienītā dāma 1826. gadā bija iecelta Krievijas kņazu kārtā, ko vācbaltiešu vidē pārvērta firstu titulā. Š. Līvena 1799. gadā kā dāvanu no Pāvila I dzimtsīpašumā bija ieguvusi Mežotnes muižu, kas pēc firstienes nāves 1828. gadā tika jaunākajam dēlam Johanam. Vidējais dēls Kristofers Līvens mantojumā saņēma Bukaišus, bet vecākais dēls Karls Līvens – Mežmuižu. Firsts Karls Līvens 1831.–1833. gadā bija Krievijas izglītības ministrs. Viņš gadu paguva nodzīvot sava dēla Oto nopirktajā Blīdenes muižā, kur arī miris. Savukārt Krievijas armijas ģenerālmajors Oto Līvens 1841. gadā bija izstājies no dienestā, apmeties uz dzīvi Kurzemē un pēc Blīdenes pirkuma 1854. gadā iegādājies arī Kabiles muižu. Viņš bija precējies ar savu brāļameitu Šarloti Līvenu no Zentenes muižas, kura pēc vīra nāves 1856. gadā kļuva par sešu mazgadīgo bērnu aizbildni un pārvaldīja muižu līdz 1883. gadam, kad to pārņēma dēls Leons Līvens.

Šarloti Līvenu, viņas bērnus un dzīvi Blīdenes muižā 19. gadsimta beigās ieskicē Aleksandra Davidova memuāri: viņa māte bija Šarlotes Līvenas māsīca: “Blīdenes pilī gan ziemu, gan vasaru dzīvoja Līvenu dzimtas vecākā pārstāve, ja tā var izteikties, tās “matriarhs”, kņaziene atraitne Šarlote Karlovna Līvena. Kad es viņu ieraudzīju pirmoreiz, viņa bija maza, apaļīga vecenīte ar seju, kurā bija kādreizējā skaistuma pēdas. Viņas mati bija ar taisnu vidusšķirtni, tie sedza ausis, bet uz galvas, kā toreiz bija pieņemts, atradās melna mežģīņu aubīte. Tante Šarlote, kā mēs viņu saucām, bija burvīga, ļoti labsirdīga vecenīte un patiesi cildena būtne. Sevišķi laba viņa bija pret bērniem, tos visādi lutināja, un mēs viņu ļoti mīlējām. Pārējie radinieki, kas dzīvoja pilī, bija viņas neprecētā meita Marī, tās brālis atraitnis Ļevs ar savu mazgadīgo meitu. Vasarā un Ziemsvētkos Blīdenē sabrauca Šarlotes tantes pēcnācēji – viņas dēli, precētās meitas ar vīriem, mazbērni un mazmazbērni ar saviem audzinātājiem un guvernantēm. Māja bija pārpildīta, pie galda sēdās 45–50 cilvēku. Es mīlēju apmeklēt Blīdeni šajā laikā, .. varēja doties izbraukumos, jāt un – pats galvenais – medīt. Visa manu radinieku vīriešu daļa, tāpat kā es, mīlēja medības. Zvēru dzīšana notika katru dienu...”

“Šarlotes tante” iemūžināta arī Latvijas mākslas vēsturē, viņa pazīstama pēc Jaņa Rozentāla 1898. gadā gleznotā portreta Valsts Mākslas muzejā, kurā latviešu gleznotājs parādījis spožu prasmi iekļauties aristokrātiskā portreta shēmā. Tas ārēji izskatās pēc bīdermeieriski akadēmiska darba, bet tuvumā redzams meistara brīvais un pārliecinošais krāsu ziedums. Blīdenes pilī glezna kādreiz karājās kopā ar citu interesantu portretu, kas attēloja vēl vienu Šarloti Līvenu, firstu dzimtas slaveno ciltsmāti, un vienlaikus rādīja, ka Līvenu dzimta dažādos laikos ir mīlējusi mākslu un pratusi vērtēt māksliniekus. Pēc Džordža Doua oriģināla to bija darinājis Johans Samuels Benedikts Grūne, viens no īpatnējākajiem 19. gadsimta gleznotājiem tālaika Latvijā, pilns misticisma un reliģioza romantisma. Lielu daļu sava mūža viņš pavadīja firstu Līvenu dzimtas paspārnē, bet, kopš šīs dzimtas rokās 1843. gadā nonāca Blīdenes muiža, tā tapa par viņa mājām līdz pat mākslinieka nāvei piecus gadus vēlāk.

Diemžēl A. Davidova memuāri rāda, ka aiz Līvenu dzimtas respektablās ārienes slēpās iekšējas ģimenes drāmas, ko rakstītājam vajadzēja vērot bērnībā, ne visai saprotot notiekošā jēgu: “..manu Kurzemes radinieku vienotība un solidaritāte pilnā mērā balstījās uz “matriarha” – tantes Šarlotes. Vēl viņas dzīves laikā bija redzams, ka brāļi un māsas dzīvoja pastāvīgā savstarpējā naidā. Tā mājā dzīvojošie tēvocis Ļevs un tante Merī nekad viens ar otru nesarunājās un, satiekoties no rīta, viens otram padeva roku, novēršot skatienu. Kādreiz, ejot garām tēvoča kabineta durvīm, kurā ritēja skaļa saruna, dzirdēju, kā tēvocis kliedza uz Heikingas tanti, ka viņa ir stulba tītarmātīte. Nezinu, ar ko bija izskaidrojams tāds ģimenes naids, bet atceros, ka drīz pēc Šarlotes tantes nāves ģimene izjuka. Bet, kad nomira tēvocis Ļevs un viņa meita ar lielu skandālu apprecēja kādu Vidzemes muižnieku, Blīdenes pils logus aiznagloja un tā tika pārdota.”

Te nu Davidovs maldās. Blīdenes muiža netika pārdota. Firsta Leona Līvena meita Merija, kura droši vien cieta smagajā ģimenes atmosfērā, bija laimīga pēc iespējas ātrāk pamest šo namu. Viņas izredzētais – Anijas muižas (Igaunijā) īpašnieks Oto fon Vāls – lepnās firstu Līvenu dzimtas acīs, protams, nebija īstais precinieks bagātajai mantiniecei. Kopā ar vīru Merija fon Vāla līdz pat 1920. gadam turpināja apsaimniekot Blīdenes muižu, ko zaudēja agrārās reformas laikā, kā neatsavināmo daļu saņemot tikai nelielu zemes gabalu Jaunmuižā. M. fon Vāla ar vīru pārcēlās uz Vāciju, kur dzīvoja Šlēsvigā. Oto fon Vāls mira 1936. gadā. Pēc viena gada Merija fon Vāla apprecējās otrreiz, šoreiz ar Krustpils muižas pēdējo īpašnieku baronu Borisu fon Korfu, taču laulība tika šķirta jau pēc gada. M. fon Vāla mira 1967. gadā Šlēsvigā, kur joprojām dzīvo viņas pēcnācēji.

Blīdenes pilī 1920. gada 11. martā tika inventarizētas tikai kādreizējās iekārtas nožēlojamas paliekas – trīs galdi, trīs gultas, pieci skapji, spoguļa rāmis, biljarda galds bez auduma un tikai viens salauzts krēsls. No 1924. gada Pilsblīdenes muižas centrs, kurā uzskaitītas 23 ēkas, tika iznomāts kādiem brāļiem Ciņiem. 1929. gadā Pieminekļu valdes darbinieks Visvaldis Peņģerots aprakstīja Blīdenes pili un, pateicoties viņa iesniegtajai plašajai informācijai, daudzajiem fotouzņēmumiem un interjeru augstajam mākslinieciskajam novērtējumam, pils 1930. gadā ar 658. numuru tika ierakstīta valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā. Šajā laikā vēl samērā labi bija saglabājušies telpu sienu un griestu gleznojumi, parkets, kā arī astoņas balti glazētas un reljefas podiņu krāsnis. 1932. gadā pils kopā ar parku tika nodota Tautas labklājības ministrijai, un 1939. gadā šeit tika izveidota alkoholiķu un narkomānu labošanas iestāde. Kaut gan projekts paredzēja diezgan radikālu telpu pārplānošanu, Pieminekļu valde projektu saskaņoja. Arhīva materiāli klusē par projekta izpildi.

Blīdenes pilij izšķirīgi bija kara gadi un pirmie pēckara gadi. Ēka tika sašauta, taču domājams, ka tieši miera laikā, mēģinot ēku pielāgot apdzīvošanai, gāja bojā visa iekštelpu mākslinieciskā apdare. Katrā ziņā – jau 1949. gadā, kad tika veikta pieminekļa inventarizācija, iekštelpās vairs nebija ne pēdu no gleznojumiem, nevienas podiņu krāsns, ne arī parketa grīdas un pat durvis bija primitīvi sanaglotas no dēļiem. Ēkā mitinājāsmežstrādnieki, daļēji tā stāvēja tukša. Tūlīt pēc 1959. gadā notikušā ugunsgrēka radās jautājums par celtnes izmantošanu. Līdz 1961. gadam tā tika izremontēta un bijušajā pilī ievācās pansionāts. Pārbūves laikā fasādes zaudēja divpakāpju atiku, kas vainagoja pagalma puses gala rizalītus, tika likvidēti kapiteļi rizalītu pilastriem un centrālās ieejas puskolonnām. 1986. gadā ēkā atkal izcēlās ugunsgrēks, bet 1993. gadā pansionāts tika pārcelts uz Remti. Kopš tā brīža pils stāv tukša un izpostīta. Tai gan ir īpašnieks, taču pagaidām ēkā un parkā nekas nenotiek. Tuvākie gadi rādīs, vai Blīdenes pils no sadaļas “Māja uz krustceļa” būs jāpārvieto uz rubriku “Māja, kuras nav” vai arī tai būs lemts atkopties kādā mūsdienu dzīves aptuvenību un kompromisu apzīmogotā paveidā.

Raksta autors Imants Lancmanis



Blīdenes baznīca

FOTO: Latvijas Nacionālās bibliotēkas Nacionālās digitālās bibliotēkas "Letonica" projekts "Zudusī Latvija".

Pirmā koka baznīca celta pirms 1617. gada. 1755.g. 5. maijā, piedaloties Blīdenes un Raunas muižas īpašnieka grāfa Hermaņa Karla fon Keizenlinga sievai grāfienei Agatei Eleonorai, dzimušai Firksai, nojauktās koka ēkas vietā svinīgi ielika mūra baznīcas pamatakmeni. Pusotru gadu vēlāk, 1756.g. 2. novembrī, par Hermaņa fon Keizerlinga līdzekļiem celtajā jaunajā dievnamā jau noturēja pirmo dievkalpojumu. Altāris, kancele un biktssols bija no vecās baznīcas. 1759.g. pavasarī uzstādīja jaunu, ar Jozefa Slavičeka grieztām skulptūrām greznotu altāri, kanceli un luktas.

Šķiet, ka šī baznīca jaunos Blīdenes muižas īpašniekus Līvenus nav apmierinājusi, jo 1860.g. firsta Oto Andreasa Līvena atraitne Šarlote lika būvēt jaunu mūra baznīcu. Celtniecība no Instenburgas ieceļojušā būvmeistara H. Cē (Zeeh) vadībā strauji virzījās uz priekšu, un jau 1862.g. 26. augustā firstiene piedalījās jaunā, neogotiskā stilā celtā dievnama, kurā bija 320 sēdvietu, iesvētīšanā.

2. pasaules karā iespaidīgā baznīca ar dekoratīvajiem kontrforsiem un 180 pēdu (56m) augsto torni, kas bija visas apkārtnes dominante, tika sagrauta. Pašreiz no tā atlikuši tikai pamatu fragmenti.

Baznīca bija taisnstūra garenbūve ar izvirzītu plānā kvadrātisku torni. Virs torņa augstās taisnstūra daļas - astoņstūra posms, ko noslēdza augsta astoņstūra piramidāla smaile. Torni greznoja arkatūras joslas. Visapkārt baznīcai bija blīvi izveidoti augsti un smaili kontrforsi, kas kalpoja ne tikai celtnes stiprībai, bet arī kā dekoratīvais elements. To smailais noslēgums pārsniedza celtnes fasāžu augstumu. Ēkas garenfasādes bija bagātīgi dekorēta profilēta dzega ar dentikuliem. Galveno ieeju akcentēja smailloka perspektīvais portāls.

1757. - 1759.g. ar kokgriezumiem rotātu iekārtu izgatavoja Jozefs Slavičeks. 1875.g. tā tika nomainīta ar arhitekta Teodora Zeilera projektēto neogotisko iekārtu - altāri, kanceli un ērģeļu luktu. Altāra retabla centrā atradās Johana Zāmuela Benedikta Grunes (1782 - 1848) gleznota kompozīcija, 1861.g. to nomainīja ar A. Erharda gleznu "Kristus pie krusta". Altārgleznu ieslēdza smailloka arka. Vertikāli dalīto trīsdaļīgo retabla konstrukciju noslēdza vimpergi ar gotisko atribūtiku - masverka elementiem, fialēm, pinakliem, krabjiem un krusta puķi.

1848.g. firsts Oto Andreass fon Līvens baznīcai dāvināja jaunas ērģeļmeistara Augusta Martina (1808 - 1891) būvētās ērģeles. 1862.g. tās nomainīja Liepājas ērģeļmeistara Kārļa Hermaņa (1807 - 1868) darinātais instruments.

1701.g. dokumentos minēts zvans ar uzrakstu: Soli Deo Gloria 1701 J.P. Nākošo zvanu atlēja 1864.g. ar uzrakstu: 1864 gegossen von F.W.Wilde in Riga.

1929.g. par 1891 Ls iegādājās zvanu, kas tornī bija līdz baznīcas pēdējām dienām. Uz tā bija uzraksts: LIETS J.C. SCHWENNA LIETUVĒ RĪGĀ BLĪDENES EV.LUT.BAZNĪCAS ZVANS.

Kad cēla jauno baznīcu, tika aizmūrētas iepriekšējo muižas īpašnieku grāfu Keizerlingu kapenes, jo 19.gs. otrajā pusē firsti Līveni dažus simtus metru no baznīcas uzcēla astoņstūra mūra kapliču. To izmantoja tikai nelaiķu izvadīšanai, jo Līvenu un Keizerlingu dzimtas kapi atrodas ap baznīcu un kapliču. Dokumentos minētas kapenes blakus baznīcai, kurās svina zārkā tika apbedīts viens no ievērojamākajiem Keizerlingu dzimtas pārstāvjiem - Lielblīdenes, Mazblīdenes, Raunas un vairāku ārzemju muižu īpašnieks Pēterburgas Zinātņu akadēmijas prezidents Krievijas valsts slepenpadomnieks Krievijas sūtnis grāgs Hermanis Karls fon Keizerlings. Uz zārka sudraba kapsulā atradusies balzamēta valsts grāfa sirds. Kapenes nav saglabājušās.

20. gs. 50.-60. gados muižnieku kapi pie baznīcas un attālākā kapliča tika izpostīta, par to liecina vairs tikai neliela ķieģeļu drupu kaudzīte. 1963.g. kapos pie baznīcas ur dažām krusta paliekām vēl bija iespējams izlasīt, ka šeit 1902.g. apbedīds Blīdenes muižas īpašnieka Oto Andreasa Līvena dēls, Blīdenes muižas mantinieks firsts Leo fon Līvens, un 1888.g. - viņa sieva grāfiene Amālija, dzimusi fon Keizerlinga.

Raksts ievietots no grāmatas "Latvijas luterāņu baznīcas"